Reizēm mantām ir iespēja tikt pie otrās dzīves. Arī šoreiz ir tāds gadījums. Ar kūpinātavu, kas tika “savākta” no būvgružu konteinera. Iepriekšējam saimniekam vairs nevajadzēja, arī enģes bija atlūzušas un viens plaukt norūsējis. Palīdzēju stiept uz konteineri un tā kā izrādījās tik nolūzušo enģu vaina, tad konteinera vietā nobāzējās pie manis bērzos. Tad nu stāvēja pie manis gadus divus līdz beidzot sagaidīja, ka sakārtoju to stūri kur kūpinātava stāvēja. Tiku pie metināmā lai piemetinātu kas nolūzis un palaistu atkal darboties.
Sametināju. Enģes ieeļoju ar maģisko WD40. Tiesa gan viena bija pārlūzusi un būs jāmeklē vietā. Iztīrīju, izdedzināju gan kurtuvi, gan kūpinātavas daļu. Nu viss gatavs lai pamēģinātu ko uzkūpināt.
—-Te bija jābūt bildēm no pirmās reizes procesa bet nav. ———- No pirmās reizes nav ne bilžu, ne arī īpaši tiku pie gaļas. Kamēr darbojāmies ar jumta nobeigumu viss tika noēsts 😀 Nu jāgādā nākama paretija.
Bet pirmie secinājumi ir:
Lielais kūpinātavas pluss – dubultā konstrukcija, kur dūms skrien apkārt gaļas kastei – šādi var kurināt ar jebkādu malku, pat egli un priedi un nav problēmu, jo dūmi iekšā pie gaļas netiek. Pie gaļas dūms veidojās no skaidām vai mazām skalām ko ieliek pa vidu pie gaļas. Neliels mīnuss – jādom’ko darīt ar taukiem – tie pil lejā un bez paliktņa tieši uz karstā metāla – dūmo un kopā ar skaidrām deg. Atradu pagaidu risinājumu apakšējo paplāti noklāt ar folliju, bet nu būs jāmeklē alternatīvi risinājumi ar kādi papildus paplāti. Vēl jāpiešķūnē un jāieliek termometrs, lai var sekot līdzi temperatūrai.
P.S. Kā nezin vai ir karstumizturīgās webkameras – Maris piedāvājās tādu uzlikt lai sekotu kad kūpinātavā gaļa gatava un var braukt ciemos ēst 😀
Man webkameru nevajag – es pēc smaržas vadīšos 😀 zinās , kad iet ciemos pie Tevis 😀
LikeLike